Likteņa līdumnieki-1 Enijas bize. Zem Marsa debesīm.

Vladimirs Kaijaks,
Likteņa līdumnieki-1 Enijas bize. Zem Marsa debesīm.
Godātie lasītāji!
Diezin vai Latvijā vairs ir kāds cilvēks, kurš pats būtu līdumu līdis. Daudzi pat nezina, kas ir līdums. Izcirtumu gan būs redzējis katrs ogotājs, sēņotājs vai tāpat mežā staigātājs. Egļu celmi kā repuļainiem pirkstiem zemē ieķērusies. Gājējam sejā sitas sīks krūmājs, kājas pinas zaru un izsvaidītu stumbeņu laužņā.
Līdumu līst nozīmē izcirtumu pārvērst tīrumā. Tas ir ellīgs darbs. Tāpēc jau gandrīz simt gadus to neviens vairs neuzņemas. Lai gan mūsdienās ir jaudīgi traktori, krūmu griezēji un celmu rāvēji, kuri sa­kārni varot izvilkt kā burkānu. Par labāku tiek atzīts, ka meža vietā atkal aug mežs. Pat tur, kur agrāk bija aramzeme.
Senais un ne pārāk senais latviešu zemnieks pie lauka tika, vienīgi mežu padzenot. Cirvis, zāģis, lauznis, uguns un beidzot vismaz divi zirgi arklā bija viņa palīgi, bet galvenais, uz ko cerēja un paļāvās, paša rokas un gudrs prāts.
Mežs ir paliekošs, tāpat lauks, kuru apstrādā. Līdums ir pārejoša parādība, pastāv tikmēr, kamēr celmi tiek gāzti un dedzināti, sak­nes rautas un krūmājs plēsts. Zaru un stumbeņu draza ir šolaiku produkts, līdumnieku izcirtumā nekas nemētājās. Lai arī gados, tomēr neesmu no līdumnieku paaudzes, bet no tās gan, kurai arī zari bija malka. Savās ganupuikas vasarās pusdienlaikos, rokas atpūtinādams, esmu tos cirtis plītij. Zari dod žiglu uguni.